Šodien mēs dosimies virtuālā ceļojumā, kurā jūs ne tikai klausīsieties un vērosiet, bet kļūsiet par īstiem pētniekiem.

Apskatieties apkārt. Mūsdienu pasaule ir kā aizraujoša datorspēle. Lai nokļūtu no punkta A līdz punktam B un nopelnītu pēc iespējas vairāk punktu, ir svarīgi iemācīties atpazīt ceļā sastopamās briesmas un slazdus. Reālajā pasaulē punkti ir jūsu veselība un dzīvība. Pieņemsim, ka jūs jau sen zināt vienkāršus noteikumus: piemēram, ceļu drīkst šķērsot tikai pie atļaujošā luksofora signāla, nekad nedrīkst iekāpt mašīnā ar svešiem cilvēkiem vai lietot elektroierīces pie atklāta ūdens avota. Tomēr, jo augstāks rotaļu līmenis, bez vecāku vai citu tuvinieku pieaugušo klātbūtnes, jo nopietnākas ir lamatas un jūsu personīgā atbildība par savu veselību.

Bija ziemas pēcpusdiena. Tenisa treniņš bija pārcelts uz vēlāku laiku, un Katja steidzās pēc skolas mājās, lai paņemtu savu izlaboto raketi. Pēc ieraduma meitene pievienojās cilvēku plūsmai, kas virzījās viņai vēlamajā virzienā – pusdienas laikā pie biroja ēkas un parkā vienmēr valdīja saprašanas. Daži steidzās darīšanās, citi kādu gaidīja, mīcīdami zem kājām sāls un brūnā sniega brikšņus, tikai daži vienkārši pastaigājās vai dalījās pusdienās ar mūžam izsalkušajiem baložiem.

Pusceļā pāri ceļam Katja pagriezās un meta vērtējošu skatienu uz vīrieti, kas gāja apmēram desmit soļu attālumā no viņas. "Neizdomā! Es kaut ko izdomāju," viņa pārmeta sev. Svešinieks izskatījās pēc parasta garāmgājēja: melns sporta mētelis un adīta cepure, tumši zili džinsi, mugursoma pār plecu – tajās parasti tika nēsāti klēpjdatori – un seja bija gluži viduvēja. Īsāk sakot, nekas ievērības cienīgs, nekas tāds, ko varētu nosaukt par atbaidošu vai pievilcīgu, vai pat par pierādījumu, ja viņai nāktos viņu ieskicēt. Turklāt vīrietis nemēģināja tuvoties Katjai, kaut ko jautāt vai ieteikt. Kas no tā, ka viņš sekoja viņai gandrīz visu ceļu no skolas. Pilsētā visu diennakti ir daudz cilvēku. "Tu neesi vienīgā, kam jādodas maiznīcas virzienā," meitene pārmeta sev un skaļāk ieslēdza mūziku austiņās.

Tomēr viņas mīļākās dziesmas vārdi nespēja apklusināt satraucošo nojautu: "Ko darīt, ja tā neesmu tikai es?" Filmās viņa ne reizi vien bija redzējusi, kā galvenais varonis maina savu ierasto maršrutu, lai pārliecinātos, vai viņam patiešām seko. Katja strauji pagriezās aiz žurnālu veikala. Bet kas tas bija? Meitenei pa muguru pārskrēja drebuļi – svešinieks bija pagriezies viņai aiz muguras un turpināja turēties apmēram desmit soļu attālumā! Nē, tā vairs nevarēja būt tikai sagadīšanās.

Katīnas tētis viņai stāstīja, ka stresa brīdī cilvēks vai nu kļūst spēcīgāks un pie viņa atgriežas pat tās zināšanas, kuras viņš, šķiet, sen bija aizmirsis, vai arī viss nepieciešamais un noderīgais izlido no galvas. Ar Katju, viņas šausmām, notika tieši tas otrais. No uztraukuma viņa pilnībā aizmirsa visus drošas uzvedības noteikumus uz ielas, kurus viņai iemācīja vecāki. Meitene nedomāja neko labāku kā ieslīdēt savā ieejā, taču uzreiz to nožēloja: svešs vīrietis paspēja ieiet viņai pakaļ – bēgšanas mēģinājums neizdevās.

Meitene drudžaini sāka galvā pārdomāt savas glābšanās iespējas. Viņa noraidīja domu izmantot liftu – svešinieks būtu paspējis tajā ielēkt. Viņa pēc iespējas pārliecinošāk devās uz pirmo stāvu, apstājās pie viena no dzīvokļiem un izlikās, ka atver durvis ar savu atslēgu. Svešinieks uz mirkli apdomājās un devās uz liftiem. Katja negaidīja, kamēr vīrietis sapratīs viņas viltību. Viņa nekavējoties izskrēja no ieejas un steidzās pie tēva. Par laimi, telefonu remonta darbnīca, kurā viņš strādāja, atradās ēkā tikai divu māju attālumā no viņu pagalma.

Redzot satraukto un elpojošo meitu, tētis bija nobijies tikpat ļoti kā Katja.

– Mīļā, kas notika?

– Tēti… tu… saproti… ēd, – mēģināja izvilkt elpu meitene. – Tur ir kāds vīrietis… Viņš sekoja man no skolas.

– Vai viņš sekoja tev? Kur viņš ir? Ko viņš darīja? Ko viņš teica? – Šķita, ka vecāks ir gatavs izkāpt no savas vietas un skriet, lai atrastu bīstamo svešinieku.

– Tēt, nekas briesmīgs nav noticis, – Katja centās viņu nomierināt. – Viņš vienkārši sekoja man no skolas vārtiem līdz pat mājai. Precīzāk sakot, līdz pirmajam stāvam.

– Vai tu kopā ar viņu iegāji ieejā?

– Jā, – meitene kautrīgi atzina. – Man šķita, ka es varētu ātri aizvērt durvis, taču es biju apjukusi.

– Bet jūs taču neejāt kopā ar viņu liftā, vai ne? – Joprojām nervozēju, – teica tētis.

– Nē. Es paliku pirmajā stāvā, un tad skrēju jums pakaļ.

– Katuška, kāda tu esi laba meitene, ka neesi gājusi kopā ar viņu liftā! – Tētis atzinīgi noglāstīja meitai cepuri un piebilda: – Nāc, es tevi pavadīšu mājās.

Pa ceļam uz mājām, acīm redzami nomierinājušies, Katja un tētis apsprieda drošu rīcību šādā situācijā.

Tētis jautāja:

– Ko jūs kliegtu, ja svešinieks neļautu jums iziet no ieejas?

– Palīdzi, palīdzi! – nedomādama meitene izplūda.

– Vai jūs domājat, ka kaimiņi atvērtu?

Katja nopriecājās:

– Droši vien nē. Viņi būtu nobijušies, vēl ciešāk aizslēgušies savos dzīvokļos un caur durvīm klausītos, kas tur notiek.

Tētis piekrita.

– Un no kā visi kaimiņi baidās, un tomēr viņi noteikti skatīsies ārā?

– Ka viņu dzīvoklis tiks appludināts? – Katja pasmaidīja.

– Jā, – tētis pasmaidīja, – viņi baidās arī no tā. Bet viņi nevarēs kliegt par applūšanu. Kā tu vēl domā?

– Tieši tā, ugunsgrēks! – Katja nojauta un ar cimdu uzsita sev pa pieri.

– Jā! Kliedziet "Ugunsgrēks!", tad kaimiņi droši vien ieraudzīs.

– Varētu arī piezvanīt uz tuvākajiem dzīvokļiem. It īpaši tāpēc, ka es stāvēju pie vienām no durvīm un varēju ātri aizsniegt zvanu.

– Tieši tā! – Tētis atkal pieskārās un tad ar nopietnu skatienu jautāja: – Kāda bija tava šodienas kļūda?

– Droši vien tā, ka es iegāju ieejā. – Katja jutās kauns par savu kļūdu.

– Un kas vēl? – Tētis jautāja jau daudz mīlīgāk.

– Es domāju, ka varu ātri aizvērt durvis, bet mums ir durvju aizvērējs.

– Kas vēl?

– Es arī neierados pie tevis uzreiz. – Meitene pēkšņi apstājās un iegrūda seju tētim krūtīs.

– Jā! Vai arī jūs varējāt aiziet uz drošu vietu pa ceļam no skolas. Kādas ir kādas drošības saliņas ceļā?

– Aptieka, kur strādā tante Ļena, – no tēta jakas iekšpuses izskanēja Jekaterinas pieklusināta balss.

– Tieši tā! Un otra?

– Ceļa vidū, laukuma otrā pusē, ir lielveikals, tur pat ir meklēšanas komandas zīme.

– Tieši tā! Tur ir vairāk? – Vecāks neapstājās.

Katja domīgi paberzēja zodu un atcerējās:

– Netālu no skolas ir arī skaistumkopšanas salons, kur mēs ar mammu frizējamies, un netālu no mūsu mājas ir banka.

– Laba meitene! – Tētis viņu priecīgi uzslavēja. – Tu uzskriesi uz šīs drošības saliņas, un kas tālāk?

Katja sāka locīt pirkstus:

– Es visu izstāstīšu cilvēkam, kas tur strādā, palūgsim, lai mani pasargā, un piezvanīšu tev vai mammai, lai orientētos, kur es esmu.

– Starp citu, kas ar tavu telefonu un kur ir tava kabatas sirēna? Kāpēc tu uzreiz nesazvanīji mani vai mammu? – Tētis šoreiz apstājās.

– Es aizmirsu sirēnu mājās, un telefons spēlēja starpbrīdī un izlādēja bateriju, – sārtēdama atzina meitene.

– Tāpēc mēs ar tevi iemācījāmies manus un mammas numurus no galvas.

– Jā, es tos joprojām atceros kā reizināšanas tabulu! – Katja sakrustoja labās rokas rādītājpirkstu un vidējo pirkstu kā zīmi, ka viņa saka patiesību, un uzreiz pasmējās. Tētis smējās viņai pakaļ. Viņi atcerējās, kā savulaik transponēja telefona numurus četriniekos un pēc tam rotaļājās ar zvanīšanu viens otram, uzminot tos kalkulatorā vai televizora tālvadības pultī. Viens no četriniekiem skanēja apmēram šādi: