– Sanka! – Es dzirdēju mammas balsi. – Dēls, es viņu atradu!

Iekšpusē it kā kāds nospieda sprūdu, un savaldītās asaras izlija tieši uz mammas mēteļa.

– Nu, tu dod! Un es dodu: es nesekoju pakaļ dāvanai, – nopriecājās mamma, mani žņaudzdama, it kā gribētu pārliecināties, ka dēls ir atrasts vesels un vesels. "Pilnībā samontēts," tētis jokoja.

– Mamma, – es mēģināju pārtraukt mammas raudas, joprojām raudādama. – Es biju gandrīz vai īstā pakaļdzīšanās. Pastāstīju viņai, kā biju pieķērusi divus pusaudžus zagļus, un tad vēl vienu. Tikai noziedzniekus es palaidu garām ierēdņa dēļ.

– Un paldies Dievam, ka es viņus palaidu garām! – mamma iesaucās. – Nav zināms, ko viņi būtu mēģinājuši darīt, ja būtu pamanījuši, ka tu viņiem seko.

– Bet viņi droši vien zags atkal un atkal. Ko mēs varam darīt?

– Man ir ideja, – mamma pārdomāti teica. – Noslaucīt asaras. Seko man! Vienkārši cieši turiet manu roku.

Pēc diviem eskalatoriem mēs nonācām pie informācijas stenda. Mamma izstāstīja reģistratorei stāstu par pusaudžu kabatzagļiem. Pēc pāris minūtēm pie mums pienāca vīrietis stingrā uzvalkā un iepazīstināja ar sevi kā drošības dienesta vadītāju. Viņš pierakstīja, kā izskatās noziedznieki un kuros veikalos viņi bija iegājuši, un pieprasīja mammas datus, brīdinot, ka izmeklēšanas laikā mums var piezvanīt un uzaicināt uz papildu interviju.

– Jūs taču atradīsiet viņus kamerās, vai ne? – Es paskaidroju, atceroties, ka tieši kameru ieraksti bija pirmais, ko viņi skatījās, meklējot noziedzniekus.

– Mēs atradīsim. Pateicoties jums, mums nebūs jāpārlūko visu veikalu ieraksti un visa diena, – nopietni atbildēja drošības dienesta vadītājs. – Aleksandr, nākamreiz neesi varonis un nespēlē spiegu. Noziedznieki neskatīsies uz to, ka tev ir tikai septiņi gadi. Šādos gadījumos un arī tad, ja esat apmaldījies, noteikti nekavējoties lūdziet palīdzību drošiem pieaugušajiem, kas atrodas tuvumā: kasierim vai apsargam tirdzniecības centrā, viesmīlim pārtikas kafejnīcā, bankas vai veikala konsultantam, policistam, sievietei ar bērnu. Nevilcinieties arī skaļi kliegt "Mammu!" un mammas vārdu vai "Tēti!" un tēta vārdu. Vai jūs saprotat?

– Jūs sapratāt! – Es izstaipījos tāpat kā pirms dažām stundām mammas priekšā.

– Klusi, civilsieva, – pavēlēja priekšnieks un stingri paspieda man roku.

Mājās bija neiespējami izvairīties no nopietnas sarunas par manu patvaļīgo pazušanu. Tika nolemts pirms šādiem braucieniem vienam otru nofotografēt, lai nepieciešamības gadījumā būtu vieglāk aprakstīt pazudušo personu.

Tajā pašā vakarā es iemācījos mammas un tēta tālruņa numurus no galvas, un tad saņēmu uzdevumu no vecākiem: atrast un nosaukt drošas vietas, kur viņi varētu man palīdzēt, ja es apmaldītos uz ielas. Tētis man deva mājienu: viena no šīm vietām ir aptieka.

UZDEVUMS:

Kādas drošības saliņas, jūsuprāt, nosauca Saša? Kādas no tām ir pa ceļam uz skolu, uz veikalu vai treniņu? Uzskaitiet tās un pārrunājiet ar pieaugušajiem. Iespējams, kopā jūs atradīsiet vēl vairāk drošu vietu cilvēkiem, kuri apmaldas.

– Lena, kur tu esi? Kāpēc tu tik ļoti kavējies? – Stingrā balss klausulē atskanēja no kaut kur tālu. To, tāpat kā visas pārējās apkārt esošās skaņas, apklusa tuvojošais trīs smaidīgu purnu rūkšana. Vēl viena sirds. Šķita, ka tā pukst ar pārtraukumiem, bet tik skaļi, it kā milzīgs lielgabals šautu salūtus viņa krūtīs.

Lielais suns – sarkans, raupjš – lēnām virzījās uz priekšu viņa priekšā. Uz viņa vēdera sapinušos matu cirtas bija ieķērušās dzelkšņas un izžuvuši dubļu gabali, un kreisā auss vairākās vietās bija iekosta. Pārējie divi suņi, melns un rūsganbrūns, vicinājās aiz vadoņa, ar katru grūstīšanās reizi viņu jau tā izstīdzējušie sāni iegrimstot dziļāk.

No kurienes bija atnākusi šī klaiņotāju banda? Kļavu bulvārī, kur Lena trīs reizes nedēļā gāja trenēties, suņi vienmēr staigāja saimnieku uzraudzībā, pavadās un uzpurņos, ja tie bija lieli. Bet šie suņi bija bez kakla siksnām un dusmīgi, vai nu no bada, vai no klaiņošanas vispār.

Ļena stāvēja apstulbusi, elpojot tikai ar pārtraukumiem. Ganāmpulks pietuvojās tuvāk, parādot, ka jebkurš pārkāpējs būs nelaimīgs, un pēkšņi nogūlās uz bruģa tikai dažus metrus no meitenes kājām. Viņa mēģināja spert soli un dzirdēja to pašu brīdinošo rūkšanu.

– Lena, kāpēc tu klusē? – Stingrumu balsī no telefona nomainīja satraukums. – Kur tu esi, es tevi jautāju? Jau pusstundu būtu jānotiek treniņiem.

– Svetlana Sergejevna, – tik tikko dzirdami sacīja meitene.

– Runājiet skaļāk! Ko jūs čukstat? – pavēlēja treneris.

Ļena dziļi ieelpoja:

– Svetlana Sergejevna, šeit ir suņi. Viņi neļauj man iet. Viņi tikko grasās uzskriet.

– Nonsenss! Viņi baidās no tevis vairāk nekā tu no viņiem. Saproti?

Ļena nenoteikti mājināja ar galvu:

– Bet kas ar to?

– Rāmi speriet soli uz priekšu, – Svetlana Sergejevna pārtrauca meiteni, – bez satraukuma. Negriezieties ne uz sāniem, ne atpakaļ un nekādā gadījumā nebēdziet no viņiem. Un, kamēr tu ej, pastāsti man, kas notiek ar to lietu par sabojātajām sienas avīzēm un stendiem skolā, – trenere centās novērst savas padotās uzmanību no bailēm no dzīvniekiem. Viņa zināja, ka bez ritmiskās vingrošanas Lenai patīk risināt neparastus atgadījumus, kur vien ar tiem sastopas. Un viņai bija taisnība!

Sākumā apslāpusi, bet burtiski pēc pāris frāzēm meitene rosīgi un aizrautīgi skandēja, ka velti pirmais, par ko viņai radās aizdomas, bija devītās klases skolnieks Stupa Inčins. Visi domāja, ka viņš to izdarījis, lai atriebtos skolas direktoram pēc tam, kad viņš bija piedraudējis atstāt Inčinu uz otru klasi par sliktām atzīmēm un sliktu uzvedību. Turklāt pazušanas dienā Stjepa aizbēga no stundām tieši matemātikas stundas vidū. Viņš lūdza aiziet uz tualeti un neatgriezās. Viņš nekavējoties pameta skolu – viņam nebūtu bijis laika krāsot un sagriezt tik daudz stendu. Bet vai viņš pēc tam atgriezās? Lenai kopā ar zēnu izdevās pierādīt viņa alibi gandrīz minūti pa minūtei. Tiesa, skolas īpašuma bojāšanas vaininieks vēl nebija atrasts.

Jaunā detektīve bija tik ļoti aizrāvusies ar stāstījumu, ka, pati to nemanot, pietuvojās pūkainajai kompānijai. Un tad notika neizskaidrojamais: sarkanais sunītis sašņācās, uzlēca un aizbēga. Viņa pavadone ar gaudienu sekoja vadonim. Kas bija šī muļķība? Ne pie suņiem, ne pie pašas meitenes neviena nebija. Lēna apskatījās apkārt, tad rūpīgi aplūkoja bruģa saliņu, kur nupat gulēja bars, bet neatrada izskaidrojumu tam, kas varēja tik ļoti nobiedēt dzīvniekus.

Pilnībā apjukusi, meitene steidzās uz sporta pili. Nonākusi sporta zālē, viņa teju no sliekšņa mēģināja trenerim stāstīt, kā iepriekš izgājusi no mājām, lai savlaicīgi nokļūtu uz treniņu savā iecienītajā bulvārī, kā pa ceļam sastapusi milzīgus rūcošus suņus, un tie noslēpumaini aizbēguši, tiklīdz Ļena tiem tuvojusies.

– Es zinu, es zinu, ka tu esi atbildīga skolniece un nekavētos ne pusminūti, – Svetlana Sergejevna nomierināja meiteni. – Mācīsimies kārtīgi atlikušo stundu, un tad es tevi aizvedīšu uz vienu pārsteidzošu vietu.

– Kāda vieta un kāpēc pārsteidzoša? – Ļena nespēja savaldīt ziņkāri.

– Visi jautājumi vēlāk! Katra sekunde ir svarīga. Mēs jau esam zaudējuši stundu četrkājaino huligānu dēļ, – Svetlana Sergejevna aicināja ieviest kārtību.

Sešdesmit treniņa minūtes pagāja vienā elpas vilcienā. Ļena cītīgi izpildīja katru vingrinājumu un izpelnījās treneres uzslavas.

– Labi padarīts! – apmierināta ar rezultātu, teica Svetlana Sergejevna. – Lai gan laika trūkuma dēļ viņa neapmēģinājās tā, kā vajadzētu, bet ar visu programmu tika galā. Tagad iesim un pārģērbsimies. Viņi mūs gaida pie kluba.

– Kādā klubā? – Ļena nesaprata.

– Kanoe, – paskaidroja treneris. – Jūs droši vien esat redzējuši četrkājaino suņu treniņu laukumu mūsu ēkas aizmugurē.